No 2026. gada 8. janvāra līdz pat 7. februārim Rīgas mākslas mīļotājiem durvis vērusi galerija “TUR”, kurā skatāma tēlnieka Oto Holgera Ozoliņa personālizstāde “Procesa artefakti”.
Kā norāda laikraksts “Diena”, šis mākslas projekts nav statiska ekspozīcija – tā ir dzīva, mainīga struktūra, kas tiešā veidā atkarīga no mākslinieka ikdienas rituāliem un disciplīnas visa mēneša garumā. Izstādes svinīgā atklāšana, iezīmējot šī neparastā procesa sākumu, notiek 7. janvārī.
Disciplīna kā mākslas darba dzinējspēks
Izstādes “Procesa artefakti” filozofiskais pamats meklējams Ozoliņa padziļinātajā interesē par to, kā stingra pašdisciplīna un ikdienas rutīna var tikt transformēta augstvērtīgā mākslā. Mākslinieka radošā pieeja balstās procesorientētā tēlniecībā, kurā pats tapšanas ceļš ir tikpat būtisks kā gala rezultāts. Šī metodoloģija nav nejauša – tā izaugusi no Ozoliņa iepriekšējām pieredzēm, piemēram, mājsēdes laikā īstenotā projekta, kad viņš 400 dienas pēc kārtas greba koka karotes, gala rezultātā radot savu pirmo personālizstādi. Mākslinieks regulāri izaicina sevi ar dažādiem fiziskiem un mentāliem mērķiem, sākot no laivas būvniecības un maratona skriešanas līdz triatlona pabeigšanai, pētot, kā atkārtojums un uzliktie ierobežojumi veido jaunas mākslinieciskās formas.
Urbānā izdzīvošana: Performatīvs rituāls pilsētvidē
Izstādes norises laikā mākslinieks īstenos savdabīgu performanci, kas cieši savij mākslu ar izdzīvošanas instinktiem. Ik dienu Ozoliņš dosies Rīgas ielās, lai meklētu malku un koka gabalus, kas nepieciešami izstādes telpas apsildīšanai. Šis rituāls pārceļ tradicionālo, latviešu kultūrā tik labi pazīstamo vākšanas un malkas gādāšanas praksi no meža uz pilsētas betona vidi. Šāda rīcība pēta pilsētas resursu izmantošanu, vienlaikus uzturot gan dzīvības siltumu, gan pašu mākslas procesu, un kalpo kā komentārs par cilvēka spēju adaptēties un iegūt nepieciešamo pat šķietami neauglīgā vidē.
Mākslas telpa uz kravas auto šasijas
Ekspozīcijas centrālais objekts ir monumentāla konstrukcija, kas balstīta uz ZIL 130 kravas automašīnas šasijas. Lai gan konstrukcija ir nekustīga, tā simbolizē mobilitāti un kalpo kā katalizators mākslinieka pētījumam par ierobežojumiem. Objekta iekšpuse veidota sterili balta, atsaucoties uz klasisko “baltā kuba” galerijas estētiku, taču tās centrā atrodas funkcionāla krāsns – telpas “sirds”, kas nodrošina fizisku siltumu. Apmeklētājiem ir iespēja iekļūt šajā telpā, kur pie sienas novietots liels saplākšņa audekls. Uz tā Ozoliņš veic pedantisku dokumentāciju: pirms katra koka gabala sadedzināšanas viņš precīzi iezīmē tā kontūru, saglabājot “artefaktu” no materiāla, kas pēc mirkļa pārvērtīsies siltumā un pelnos.
Par mākslinieku: Izglītība un radošais ceļš
Oto Holgers Ozoliņš (dz. 1997) ir viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes tēlniekiem Latvijā. Savas mākslinieciskās gaitas viņš sācis Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, vēlāk absolvējot Latvijas Mākslas akadēmiju tēlniecības apakšnozari, un pašlaik turpina izglītošanos maģistrantūrā. Kopš 2018. gada mākslinieks aktīvi piedalās izstādēs, bet plašāku atpazīstamību ieguva 2023. gadā ar personālizstādi “Risinājums neesošai problēmai” Rīgas Mākslas telpā. Viņa darbiem raksturīga konceptuāla dziļums un viegla ironija, risinot aktuālas sabiedrības tēmas caur klasiskām un eksperimentālām tēlniecības metodēm.
